Kas ir elegija:
Elegija ir a dzejas kompozīcija, kurā tiek paustas žēlabas un skumjas par mīlestības vai mīļotā nāvi, ilūzijas zaudēšanu vai par citu neveiksmīgu situāciju.
Vārds elegija cēlies no grieķu valodas élegos, nosaukums, ar kuru tika nozīmēta sēru dziesma.
Tas ir lirikas žanrs, kas ar vārdiem cenšas izteikt dzīves īsumu, atcerieties zaudēto un piešķiriet tai jaunu formu, kuras pamatā ir atmiņa, tas ir, eksistences izjūta, kas pārsniedz zaudējumus vai pazušanu.
Grieķu elegija un latīņu elegija
Kopš seniem laikiem elegiju sastāvs ir saglabājies. Grieķu literatūrā Elegija sastāvēja no dzejas dzejoļa ar diviem pantiem, heksametru un pentametru, kas pazīstams kā elēģisks pāri, kas raksturīgs grieķu-latīņu metriem un parasti tiek izmantots mutvārdu tradīcijās.
Elegija bija ļoti plaši izplatīts liriskais žanrs, kura pirmsākumos tā tika attēlota ar dziesmu un flautas melodijas pavadījumā.
Grieķu dzejnieki papildus nāves atklāšanai kā galvenajai tēmai arī sacerēja pantus par plašākām tēmām, piemēram, katastrofu, sakāvēm, mīlestību, laika ritējumu, nostalģiju.
Galvenie elegiju eksponenti bija grieķu dzejnieki Solón, Tirteo, Calino, Teognis, Mimnermo, Xenophanes, Sermónides. Šie dzejnieki īpaši nodarbojās ar bērēm, karu un citām žēlošanās vai sēru tēmām.
No otras puses, latīņu lirikā elegijas dzejnieki nodarbojās ar tēmām, kas pārsniedz nāvi, it īpaši par traģisko mīlestību. Starp latīņu dzejniekiem, kas izceļas ar eleganci, ir Ennio, Tibulo, Propercio un Ovidio.
Hispanic elegija
Vēlāk, renesanses laikā, elegance izveidojās spāniski runājošo dzejnieku vidū, bet ar a mazāk bēru vai žēlabas sajūtas.
Tas bija saistīts ar faktu, ka Spānijā ieradusies elegija bija ar latīņu tradīcijām, tāpēc tās tendence vairāk bija vērsta uz tēmām, kas saistītas ar mīlestību.
Tomēr elegija spāņu valodā bija jāpielāgo šai valodai, tāpēc viņš nevarēja turpināt izmantot elegiskā pāra stilu.
Starp spāņu dzejniekiem, kas izceļas ar eleganci, ir arī Horhe Manrike, Federiko Garsija Lorka, Oktavio Pazs, Pablo Neruda, Migels Ernandess, Migels de Unamuno.
Piemērs:
Par dēla nāvi (Migels de Unamuno)
Turiet mani, labi, mēs esam nomiruši
mīlestības auglis;
apskauj mani, vēlme ir pārklāta
sāpju rievā.
Uz šī zaudētā labuma kaula
kas gāja visiem,
šūpulis ripos no labi dzimušajiem,
no nākošā.
