Filozofiskās strāvas ir dažādas filozofu grupas kas tiek apvienoti un definēti atbilstoši kopīgām iezīmēm un kopīgiem viedokļiem par filozofiju.
Filozofiskās strāvas ir veidotas ar mērķi dalīties un apspriest dažādus loģiskus pamatojumus un metodes par abstraktiem jēdzieniem, kas saistīti ar cilvēci un kontekstu, kas mūs ieskauj.
Šī iemesla dēļ katra no pastāvošajām filozofiskajām straumēm reaģē uz laiku, vēsturisku faktu vai rodas no nepieciešamības paust opozīciju vai iebildumus pret kādu konkrētu loģiku.
11 vissvarīgākās filozofiskās strāvas
1. Ideālisms
Ideālisms ir straume, kurai raksturīga pasaules interpretācija kā kaut kas divējāds, tādējādi idejām piekļūst, izmantojot zināšanas un jutīgumu. Ideālisms apgalvo, ka realitāte ir subjektīva, tas ir, tās pamatā ir forma vai ideja. Ideālisms ir pretrunā ar reālismu.
No šīs straumes ir parādījušās citas atziņas, piemēram, objektīvais ideālisms, subjektīvais ideālisms un pārpasaulīgais ideālisms.
Platons tiek uzskatīts par ideālisma tēvu, un viņam sekoja Dekarts, Hegels, Fičte, Kants.
2. Reālisms
Reālisms ir filozofiska strāva, kuras nostāja ir atzīt, ka realitāte tiek uztverta pieredzes ceļā, lai to saprastu pati par sevi. Aristotelis un Svētais Akvinietis Tomass bija tā galvenie eksponenti.
Tas ir, patiesība ir realitāte, kāda tā ir, tāpēc to veido universālas formas, kuras atzīst visi indivīdi. Objektiem ir eksistence, kas nav atkarīga no būtnes.
Šī filozofiskā strāva ir pretrunā ar ideālismu.
3. Skepse
Skepticisms ir filozofiska straume, kas aizstāv, ka svarīga ir gara laime, iekšējais miers. Tāpēc tas atklāj, ka nevajadzētu izlikties par absolūtu zināšanu sasniegšanu, jo ne iemesls, ne maņas nav uzticamas.
Tas ir, indivīdam nevajadzētu pieturēties pie jebkura viedokļa, it īpaši tāpēc, ka tie laika gaitā mainās.
Skepticisma pamatlicējs bija Elriss Pirro kopā ar sekotājiem aptuveni 3. gadsimtā pirms mūsu ēras.
4. Dogmatisms
Dogmatisms ir strāva, kas paredz saskarsmes iespēju un realitāti starp subjektu un objektu. Šajā straumē zināšanas ir indivīda spēja interpretēt realitāti.
Tās galvenais eksponents bija Taleto no Mileto.
5. Racionālisms
Racionālisms ir filozofiska strāva, kas izceļ saprātu kā zināšanu avotu, turpretī tas ir pretrunā ar empīrismu. Tas ir, cilvēkiem ir zināšanas un idejas pirms pieredzes un neatkarīgi no tās.
Renē Dekarts bija galvenais racionālisma pārstāvis septiņpadsmitajā gadsimtā. Tomēr senajā Grieķijā Platons to jau pieminēja, un vēlāk to izdarīja Svētais Augustīns, Leibnics, Hēgels.
6. Empīrisms
Empīrisms ir filozofiskā strāva, kas ir pretrunā ar racionālismu. Tās pamatā ir fakts, ka zināšanas un ideju veidošana ir balstīta, pamatota un uzturta ar sensoro pieredzi. Tas ir, pieredze ir visu zināšanu pamats.
Empīrisms parādās mūsdienu laikmetā, starp septiņpadsmito un astoņpadsmito gadsimtu, un tā galvenie eksponenti bija Džons Loks un Deivids Hjūms.
7. Kritika
Tas ir pazīstams kā kritika Emanuela Kanta piedāvātajai zināšanu teorijai, kas sastāv no izpētes, kur atrodas zināšanu robežas. Kanta priekšlikums ir balstīts uz faktu, ka, ģenerējot zināšanas, tas nes zināšanas vai elementus, kas ir pirms izmeklēšanas rezultāta.
Tā ir teorija, kas ierosina izpētīt iepriekšējās zināšanu formas, kas ļāvušas iegūt jaunas zināšanas. Tas ir, tas meklē atbildi uz veidu, kādā tiek sasniegtas galīgās zināšanas.
8. Pozitīvisms
Pozitīvisms ir filozofiska strāva, ko 19. gadsimta sākumā ierosināja domātāji Augusto Komte un Džons Stjuarts Mills. Pozitīvisma pamatā ir ideja koncentrēties uz objektīvu zinātni un pētījumu likumiem.
Pozitīvistiem autentiskas zināšanas tiek iegūtas, izmantojot zinātniskas zināšanas, kuras savukārt izriet no zinātniskās metodes teorijām, par kurām jāanalizē filozofiskā un zinātniskā darbība, sākot no reāliem faktiem.
9. Pragmatisms
Pragmatisms ir filozofiska kustība, kas radās un attīstījās starp ASV un Angliju. Tās galvenie pārstāvji bija Viljams Džeimss un Džons Djūijs.
Tas sastāv no patiesā samazināšanas līdz lietderīgajam, tas ir, patiesība sastāv no domu sakritības ar praktiskiem mērķiem indivīdam. Patiesībai jābūt noderīgai, tāpēc visas zināšanas ir praktiskas, ja tās pilda kādu funkciju.
10. Marksisms
Marksisms ir teoriju, ideju un koncepciju kopums, kam ir ideoloģisks, politisks un ekonomisks pamats, kas izriet no Karla Marksa un Frīdriha Engelsa formulētajiem priekšlikumiem un doktrīnām.
Tāpēc tā ir filozofiska straume, kas izmantota, balstoties uz tādām ideoloģijām kā komunisms un sociālisms.
11. Eksistenciālisms
Eksistenciālisms atsaucas uz esamību kā uz kaut ko salīdzināmu ar realitāti. Tā ir viena no nozīmīgākajām 20. gadsimta filozofijas straumēm, tās eksponenti bija Jean-Paul Sartre, Albert Camus, cita starpā.
Eksistenciālistiem dzīves pastāvēšana ir pirms tās būtības. Šī straume meklē cilvēka metafizisko nozīmi.
