Kas ir humānistu paradigma:
Humānistu paradigma ir strāva, kas uzsver cilvēku nozīmi, vērtību un cieņu, lai uzlabotu viņu aktivitāti, brīvību un autonomiju.
Humānisma paradigma parādās kā jauna skola, kurai ir jāmaina lomas izglītības ziņā, lai bērns varētu brīvi veidot afektīvo mācīšanos.
Psihopedagoģijā humānisti veicina elastīgu un atklātu mācīšanu, kur psiholoģijas pieredze un klīniskais darbs tiek ekstrapolēts izglītības jomā. Šajā ziņā tiek uzskatīts, ka izglītības procesu mērķi ir terapeitiski, tāpēc izglītība pati par sevi ir terapeitiska darbība.
Šī paradigma pārņem eksistenciālisma koncepcijas, kur personība tiek veidota caur paša cilvēka izvēli kā izvēles aģentu.
Savukārt humānistu paradigma balstās arī uz fenomenoloģiju, uzsverot cilvēka apziņas lomu savā pieredzes realitātē no iekšējas vai ārējas uztveres, kas visi ir subjektīvi notikumi.
Humānisma paradigmas priekšgājēji, it īpaši psiholoģijas jomā, teorijas izpratnē definē trīs pamataspektus: personība, terapeitiskās attiecības un jēgpilna mācīšanās.
Amerikāņu psihologs Abrahams Maslovs terapeitiskās attiecības starp terapeitu-pacientu vai skolotāju-studentu definē kā motivējošu saikni ar mācīšanos un pārmaiņām, kas rodas no tieksmes uz pašrealizāciju.
Maslova terapeitiskās attiecības ir viņa cilvēka motivācijas modeļa padziļināšana, ko ilustrē tā dēvētā Maslova piramīda, kuras virsotne ir pašrealizācija.
No otras puses, jēgpilna mācīšanās ir definēta psihologa Karla Rodžersa psihoterapeitiskajā teorijā 1961. gadā, kur viņš apstiprina, ka līdzdalība ir visefektīvākā mācību metode, tāpēc jāņem vērā indivīda sociālais konteksts.
Humānistu paradigmas raksturojums
Humānisma paradigmu raksturo tās pielietojums izglītības jomā, lai apmācītu veselīgu, brīvu un autonomu cilvēku.
Humānisti uzskata, ka izglītības lēmumu pamatam jāatbilst katra indivīda vajadzībām. Viņi piešķir personīgajām zināšanām tikpat lielu vērtību kā sabiedrības zināšanas.
Savukārt viņi ņem vērā katra indivīda attīstību, taču šajā procesā respektē citu indivīdu attīstību. Humānistiskās paradigmas ieteiktajai izglītības programmai jāveicina nozīmīguma un vērtības izjūtas radīšana visām iesaistītajām personām.
Humānisti uzskata skolotāju par citu indivīdu, tāpēc viņa attieksmei vajadzētu būt nevis direktīvai, bet gan atvieglojošai. Humānistu paradigma ievēro humānisma priekšrakstus, kas dzimuši 15. gadsimtā.
Humānistu paradigma izglītībā
Humanitārā paradigma izglītībā atzīst pedagoģiju kā terapeitisku darbību, kurā indivīds kļūst par veselīgu cilvēku.
Humānisti uzskata, ka cilvēks ir vesels, ja viņam ir augstāka realitātes uztvere; uztur arvien lielāku pieņemamību sev, citiem un dabai; ir spēja adekvāti risināt problēmas; Viņa ir autonoma, neatkarīga un spontāna un ir gatava piedzīvot pārmaiņas un sekas, ko dzīve viņai sagādā.
Amerikāņu psihologs Karls Rodžerss (1902-1987) par nozīmīgu mācīšanos uzskata to, kurā tiek ņemti vērā indivīda afektīvie un kognitīvie faktori, kas ar pieredzes vai līdzdalības palīdzību rada personīgu apņemšanos.
Šajā ziņā humānistiskā psihopedagoģija ierosina paaugstināt studenta atbildību un apņemšanos, piemēram, izmantojot pētniecisko darbu, projektu izstrādi un vienaudžu apmācību. Turklāt tas uzsver nepieciešamību veikt pašnovērtējumu reālai un jēgpilnai iesaistei.
Mācību metodēm un metodēm jābūt balstītām uz reālu uztveramo problēmu konstruēšanu, atšķirīgo resursu proporciju, grupas pieredzi un mācību materiāliem, līgumu izmantošanu reālas atbildības iespiešanai brīvībā un komandas darbā.
Radikāla humānistu paradigma
Sociālajās zinātnēs un socioloģijā radikālā humānistu paradigma politiku parāda kā personisko problēmu cēloni. Radikālu humānistu vai sirdsapziņu mērķis ir panākt sabiedrības pakļauto grupu izpratni un izpratni par problēmu un panākt, lai viņi pārņemtu kontroli pār pakalpojumiem, veicinot pašpalīdzības grupas.
