Kas ir optimisms:
Tas ir pazīstams kā optimisms uz attieksme vai tieksme redzēt un vērtēt lietas no viņu pozitīvās puses vai labvēlīgāka. Vārds optimisms ir latīņu izcelsmes "Optimuus" kas nozīmē "ļoti labi" vai "ļoti labi".
Optimisma terminu izstrādāja vācu filozofs Leibnics, un to popularizēja filozofs un rakstnieks Voltaire darbā "Candide ou l`Optimisme" 1759. gadā. Tādējādi optimisms ir attieksme, kas ļauj pozitīvi novērtēt katru apstākļi, ar kuriem cilvēks dzīvo, tādējādi ļaujot indivīdam drosmīgi un neatlaidīgi stāties pretī šķēršļiem.
Šajā ziņā pastāv dažādi optimisma veidi, piemēram:
- Pedagoģiskais optimisms novēro izglītību kā indivīda un sociālās pārmaiņu dzinēju.
- Antropoloģiskais optimisms, kas izpaudās renesansē, pretstatā augustīniešu tēzēm, norāda, ka indivīds atrodas vienā attālumā no labā un ļaunā, un tāpēc viņam ir brīvība izvēlēties starp vienu vai otru.
- Inteliģents optimisms, kas saistīts ar proaktivitāti, jo tas sastāv no darba pie tā, kas neiet labi, un saglabājot to, kas notiek labi.
- Iluzīvs optimisms ir saistīts ar argumentiem, ko indivīds izsaka par nākotnes notikumiem. Lielākā daļa cilvēku uzskata, ka viņu vienaudžiem ir mazāk ticams, ka ar viņiem notiks negatīvi notikumi, taču palielinās varbūtība, atsaucoties uz pozitīviem notikumiem.
Filozofijā, optimisms tiek uztverts kā filozofiska sistēma, kas sastāv no visumam pēc iespējas lielākas pilnības piedēvēšanas kā bezgalīgi pilnīgas būtnes darba.
No otras puses, termins optimistisks ir vērsts uz visiem tiem cilvēkiem, kuri mēdz redzēt lietas vai cilvēkus vispozitīvākajos un patīkamākajos aspektos.
Optimisma sinonīmi ir pārliecība, miers, drošība, noteiktība, pārliecība.
Angļu valodā vārds optimisms ir "Optimisms".
Optimisms psiholoģijā
Psiholoģijas jomā optimisms ir indivīda attieksme, kas palīdz ar labu garu un neatlaidību stāties pretī grūtībām, atklājot pozitīvo cilvēkos un apstākļos.
Optimisms kā vērtība
Optimisms ir pozitīva attieksme, kuru cilvēks izvēlas, saskaroties ar problemātisku vai sarežģītu situāciju, kuru viņš vai viņa piedzīvo noteiktā dzīves brīdī.
Optimisms ļauj novērot sliktās lietās vai situācijās iespējas un izaicinājumus augt kā cilvēkam, mācīties no kļūdām un iegūt impulsu, lai turpinātu cīņu par savu mērķi.
Optimistiskais cilvēks ir pilns ar drošību, spējām, pārliecību un pārraida mieru, jo viņš vienmēr ievēro lietu pozitīvo pusi un tiek mobilizēts, lai rastu problēmu.
Optimismu pavada cerība, ka katrs indivīds savā darbībā pozitīvā veidā saskaras ar dzīves sliktajām lietām, pieliekot visas pūles un enerģiju, lai pārvarētu grūtības vai šķēršļus, kas parādās ceļā, lai to sasniegtu.
Optimistisks un pesimistisks
Optimista antagonists ir pesimists, taču abi ir divu veidu attieksme, ko indivīds izvēlas pret dzīvi.
Pesimistam ir raksturīga situācijas negatīvās puses novērošana un stingra pārliecība, ka tā pasliktināsies, nemeklējot iespējamo risinājumu, kā nokļūt priekšā sliktajam brīdim. Kā tāds pesimisms neļauj saskatīt lietu pozitīvo pusi, attieksmi, kas neļauj indivīdam mēģināt un censties atrisināt problēmas.
Tāpat pesimistu uzskata par cilvēku, kas sarežģī citu cilvēku dzīvi ne tikai tāpēc, ka viņš redz tikai vienu lietas pusi un ka viņa liktenis ir neveiksme, bet arī tāpēc, ka viņš neļauj padomus vai atbalstu no sava vidi, jo visu dienu ir vieglāk pavadīt vaimanājot, raudot un sūdzoties par notikušo.
Noslēgumā: "Optimists redz rožu, rozi un pesimistu ērkšķu" (Kahlil Gibran)
